Izvēlies savu ceļojumu

Galamērķis

Ceļojuma veids

Ceļojuma laiks

Ceļojuma budžets

Kostarika, tulkojumā no spāņu valodas – “bagātais krasts”, ir kontrastu, fantastiskas neskartas dabas, latīņamerikāņu kolorīta un viesmīlības zeme. Kostarika (Costa Rica) atrodas zemes šaurumā, kas savieno Ziemeļameriku ar Dienvidameriku. Kostarikas Republika ir Centrālamerikas valsts. Tā robežojas ar Kluso okeānu dienvidrietumos un ar Karību jūru ziemeļaustrumos, atrodas starp Panamu un Nikaragvu. GALVASPILSĒTA – Sanhosē IEDZĪVOTĀJU SK. …

Kostarika, tulkojumā no spāņu valodas – “bagātais krasts”, ir kontrastu, fantastiskas neskartas dabas, latīņamerikāņu kolorīta un viesmīlības zeme.

Kostarika (Costa Rica) atrodas zemes šaurumā, kas savieno Ziemeļameriku ar Dienvidameriku. Kostarikas Republika ir Centrālamerikas valsts. Tā robežojas ar Kluso okeānu dienvidrietumos un ar Karību jūru ziemeļaustrumos, atrodas starp Panamu un Nikaragvu.


GALVASPILSĒTA – Sanhosē

IEDZĪVOTĀJU SK. – 3622000

PLATĪBA (kv. km) – 51060

NAUDAS VIENĪBA – Kostarikas kolons (CRC)

CITA INFORMĀCIJA – Bezvīzu režīms (no 2003.gada 24.novembra) līdz 90 dienām pusgada laikā.Prezidentāla republika.

VALODA – Spāņu, angļu, kreolu.

RELIĢIJA – Katoļi 89%, protestanti 8%.


Klimats

Kostarikā valda subekvatoriāls klimats, ir četras klimtiskās joslas. Mitrajām zemienēm Karību jūras un Klusā okeāna piekrastē raksturīga vidējā gaisa temperatūra +23-25 °С un sausās sezonas iztrūkums.
Kostarikā valda divas – sausā un lietus – sezonas. Sausā sezona sākas decembrī un ilgst līdz aprīlim. Šajā laikā lietus nav vispār. Lietus sezona ilgst no maija līdz novembrim, lietus līst katru pēcpusdienu. Lietus var būt stiprs, bet tas ir īslaicīgs.

Iedzīvotāji

No 4 miljoniem kostarikāņu vairākums (94%) ir eiropiešu ieceļotāju pēcteči – baltie un metisi. Apmēram 3% ir melnādainie, 1% – indiāņi, 1% – ķīnieši, bet atlikušie iedzīvotāji (1%) ir citu etnisko grupu pārstāvji. Vairākums iedzīvotāju ir kristieši – 76% ir katoļticīgie, bet 16% – protestanti. 5% iedzīvotāju pieder citām reliģijām, bet 3% ir neticīgie. Bez oficiālās spāņu valodas, izplatīts ir arī vietējais kreols un angļu valoda. Vidējais mūža ilgums ir 76,8 gadi

Ekonomika

62 % iedzīvotāju ir nodarbināti pakalpojumu sektorā, 30% – ražošanas sektorā, bet 8% nodarbināti lauksaimniecībā. Galvenās eksporta preces ir kafija un banāni, kas veido apmēram pusi valsts eksporta. Lielo boksītu iegulu dēļ, attīstījusies alumīnija ražošanas industrija. Nelielos daudzumos iegūst arī zeltu, dzīvsudrabu, sudrabu un mangānu. Pateicoties lietus mežiem un bagātajai dzīvnieku pasaulei, Kostarika 20. gs. astoņdesmitajos gados kļuva populāra tūristu vidū. Lai gan augošā noziedzības līmeņa dēļ tūristu interese ir mazinājusies, Kostarika ir tūristu visapmeklētākā valsts Centrālamerikā, kuru 2007. gadā apmeklēja 1,9 miljoni tūristu.

Nacionālā virtuve

Daudzi Kostarikas nacionālie ēdieni tiek gatavoti no pupiņām un rīsiem, izvairoties no garšvielu lietošanas. Viens no nozīmīgākajiem ēdieniem ir Gallo pinto, ko gatavo no ceptiem rīsiem un melnajām pupiņām. Tradicionāls pusdienu ēdiens ir “Casado”, kuru gatavo no rīsiem un pupiņām, kas papildināti ar kāpostu un tomātu salātiem, ceptiem dārzeņiem un gaļu. Uzturā lieto arī zivis. Kostarikas klimats atļauj augt daudziem eksotiskiem augļiem – arbūziem, melonēm, ananāsiem, mango utt. Kostarikas nacionālie dzērieni ir “Horchata” – kukurūzas dzēriens ar kanēļa piedevu, cukurniedru liķieris “Guaro” un kafija pagatavota visdažādākajos veidos.

Apskates objekti

Sanhosē

Valsts galvaspilsēta Sanhosē dibināta 1737.gadā. 1155 metrus virs jūras līmeņa esošā pilsēta izslavēta ar labvēlīgu un patīkamu klimatu. Tās ārējais izskats atgādina dažādu stilu sajaukumu – no tradicionālās spāņu arhitektūras līdz ultramodernajiem virzieniem. Sanhosē centrā atrodas Kultūras laukums, kuru apņem unikālā Pirmskolumba Zelta muzeja ēka, informācijas centrs un Nacionālais teātris. Netālu atrodas iespaidīgais Nacionālais muzejs (1887.g.) bijušajā kazarmju ēkā, Demokrātijas laukums ar kolorītajām Likumdošanas sapulces un Nefrīta muzeja ēkām, kā arī Spāņu parks, kurā svētdienās savus darbus izstāda vietējie mākslinieki. Īpašu uzmanību jāpievērš Sanhosē katedrālei, Dabas vēstures muzejam Sabana parkā, Nacionālajam teātrim, viesnīcas “Aurora” tornim, Nacionālajai bankai, Nacionālajam kultūras centram ar mākslas muzeju, Simona Bolivara vārdā nozauktajam Zooloģiskajam dārzam, Bērnu muzejam, agrākajai autoostai – tagad Kostarikas mākslas muzejam, darījumu rajonam, ICE (Institute Costarricense de Electricidad) un INS (Institute Nacional de Seguros) debesskrāpjiem, Kukaiņu, Preses Vēstures, Filatēlijas, Dzelzceļa, Fotogrāfijas un Kriminālistikas muzejiem, kolorītiem tirgiem.

Alahuela

Netālu no galvaspilsētas atrodas otra lielākā valsts pilsēta Alahuela (interesantas taureņu fermas, Huana Santamarijas muzejs bijušajā cietuma ēkā), Poas vulkāns (2705 m) – viens no apmeklētākajiem vulkāniem valstī, ZOO un bērnu izklaides centrs, “tīrākā” Latīņamerikas pilsēta Gersija ar gleznaino “Sarkano baznīcu”, Sarči kokamatniecības centrs, sens spāņu cietoksnis Eredijā, kafijas muzejs Sanpedro-de-Barvā un kafijas institūts Sanpedro-de-Eredija.

Kartago province

Atrodas DA no Sanhosē un ir slavena ar zaļajām ielejām, ko klāj kafijas un cukurniedru plantācijas. Kartago pilsēta dibināta 1563.gadā, līdz 1823.gadam tā bija Kostarikas galvaspilsēta. Mūsdienās Kartago ir lielākais valsts reliģiskais centrs, kaut arī tās agrākā varenība līdz mūsdienām praktiski nav saglabājusies (vēsturisko centru gandrīz pilnībā iznīcināja 1841. – 1910. gada zemestrīces). Par agrāko varenību atgādina vien Katedrāle un ievērojamā Enģeļu Dievmātes baznīca. Katru gadu augustā baznīcā pulcējas tūkstošiem svētceļnieku, kuri nāk 22 km no galvaspilsētas, lai paklanītos valsts aizbildnei.
Šeit atrodas etnogrāfiskais muzejs, kurā ir plaša pirmskolumba un pirmskoloniālā laika priekšmetu ekspozīcija.

Mirador-Sančir

Dienvidaustrumos no Kartago atrodas Mirador-Sančiri – slavenās Orosi ielejas centrs, kurā ir pārsteidzoši zaļa augu valsts, dominē kafijas koki. Orosi pilsētiņā – Reliģijas vēstures muzejs, kas atrodas pie XVII gs.sākumā celtas baznīcas. Netālu Uharasā skatāmas valstī vecākās baznīcas drupas (1681 – 1693). Pie Turrialbas atrodas pasaulē pazīstamais Tropu kultūru izpētes centrs.
31 km ZR no Kartago atrodas darbojošs Irasu vulkāns (3432 m), pie kura – Nacionālais parks. 19 km uz ziemeļiem – Guajabo – nacionālais arheoloģijas piemineklis.

Kostarikas ziemeļi

Valsts ziemeļu daļa pie Nikaragvas robežas dabas apstākļu ziņā ievērojami atšķiras no valsts centrālās daļas. Galvenais ainavas elements šeit ir tropiskie līdzenumi ar augstu, mūžzaļu augāju. Šo rajonu reti apmeklē tūristi. Galvenie apskates objekti: Venado alas, Kano Negro mežu rezervāts, Lapas un Sen Rafaela ūdenskritumi, Sarapiki rajons ar tūristu nometnēm mežos, pētnieciskajām stacijām, kā arī arheoloģisko izrakumu zona Kutrise.

Atlantijas piekraste

Valsts austrumu daļa – līkumotu kanālu, selvas, gleznainu kalnu un īpatnēju iedzīvotāju rajons. Šeit runā dīvainā spāņu, angļu un indiāņu valodu sajaukumā, klausās regeju, audzē kakao un rīsu. Valsts pamatiedzīvotāji dzīvo mežu rezervātos, kuros tūristu piekļuve ir ierobežota.

Limona

Kolorītākā valsts austrumdaļas pilsēta Limona. Tā nav no drošākajām un tīrākajām pilsētām valstī, bet Limona izdaudzināta ar saviem tirgiem, Etnovēsturisko muzeju, 12.oktobra karnevālu, grezno Bonitas pludmali, kā arī lielāko jamaikiešu izcelsmes iedzīvotāju diasporu ar visiem atbilstošajiem atribūtiem. Ievērības cienīgs ir Estreljas rezervāts, Itoi-Serere parks, koraļļu rifi, Kauitas melno smilšu pludmale un Nacionālais parks, brauciens ar plostiem caur džungļiem no Tortugero līdz Barra del Kolorado, La Salsa Puero Veho Brava rifs (viena no labākajām sērfinga vietām), “banānu valsts” Bribri, indiāņu rezervāti Itoi-Serere Nacionālā parka teritorijā, kā arī lieliskās Pirikiki, Čikitas, Kokles, Punta Uva pludmales.

Atlantijas okeāna piekrastes ziemeļu daļa ir absolūti līdzena, kanālu tīkla izvagota. Pēc nokrišņu daudzuma šis rajons ir vienā no pirmajām vietām pasaulē (> 5000 mm gadā), tāpēc klimats, pie tā nepieradušiem eiropiešiem, ir samērā grūti panesams. Šeit ir lieliskas zvejas iespējas, plaši lietus mežu rajoni un neskaitāms daudzums savvaļas zvēru.

Ziemeļrietumi

Lielākai daļai tūristu pievilcīgākā šķiet valsts ZR daļa. Klimats šeit ir maigāks, lietus līst mazāk kā pārējā valsts daļā. Plašas pludmales stiepjas vairāku simtu kilometru garumā. Vērojamas valsts rūpes par ekoloģisko stāvokli – pēdējos gados līdzās tūrisma infratruktūras attīstībai šeit tiek ieviestas dabai draudzīgas tehnoloģijas. Tas ļauj uzskatīt vietējās pludmales par tīrākajām Centrālamerikā, bet dabas kompleksus – par neparastākajiem valstī.

Līdzās lieliskajiem Nikojas un D’Osas pussalu tūristu kompleksiem šeit jāapmeklē Kuru rezervātu, vaļu līci Baija – Baljena, klinšainos līčus un ūdenskritumus pie Motesumas, Vilsona botānisko dārzu, Ostjonalas jūras bruņurupuču rezervātu un valstī pirmo savvaļas dabas rezervātu Kabo-Blanko, Korkovado parku, Kanjo salu, gleznaino Baija-Drake līci, Marenko rezervātu, Golfito brīvās tirdzniecības zonu, Santa Rosa nacionālo parku, Hako kūrortu, Isla-Bolanos meža faunas rezervātu. Šeit atrodas viena no pievilcīgākajām Kostarikas pilsētām – “baltā pilsēta” Libērija, Guanakaste nacionālais parks ar Orosi (1486 m) un Kakao (1660 m) vulkāniem, neskaitāmi gāzu vulkāni un sērūdeņraža avoti Rinkon de la Veha nacionālajā parkā, Arenālas vulkāns un ezers, Tabakonas karstie ezeri, Katarata de la Fortuna ūdenskritumi, Monteverdes lietus meža rezervāts, Kararas bioloģiskais rezervāts, Manuel-Antonio nacionālais parks un ievērojamā “bruņurupuču sala” Tortuga.
Valsts ideāli piemērota aktīvās atpūtas cienītājiem. Vislabāk to pazīst sērfotāji, kuri jau sen iepazinuši piekrasti. Atlantijas piekrastē populārākie ir PuertoVeho (Salsa Brava, Kokles) un Limonas rajoni (Plaija Bonita). Daudz populārākas ir Klusā okeāna pludmales Mal-Pais, Santa-Teresita, Plaija Grande, Plaija Hako, Plaija Kariljo, Plaija Ermosa, Plaija Essteriljos Oeste, Plaija Dominikala, Plaija Pabones, kā arī mierīgāki ūdeņi pie Plaija Tambor, Plaija Haranho, Plaija Erradura un Plaija Mansanilo. Labākais laiks “lielajam vilnim” šeit ir no jūlija līdz augustam.

Arenalas ezerā attīstīts vindsērfings. Ezers atrodas 1700 m v.j.l. To pamatoti uzskata par vienu no labākajām sērfošanas vietām pasaulē, jo vējš šeit ir pastāvīgs un pietiekami spēcīgs, īpaši laikā no aprīļa līdz decembrim.

Labākās vietas zemūdens peldēšanai ir grūti sasniedzamās Koko un Kako salas, Flamingo, Hunkijalas, Nosara, Lapita pludmales. Ar zemūdens pasauli slavens Ballenas nacionālā jūras rezervāta rajons, Baija-Drake un Kauita ar saviem koraļļu rifiem, kas iekļauti tāda paša nosaukuma nacionālajā parkā.

Klusā okeāna piekraste no Papagaijo līdz Golfito līcim pazīstama ar sporta zvejai piemērotiem rajoniem. Tortugero kanāli un rajons ap Barra del Kolorado slavens ar saldūdens zivju lomiem, daudzajās kalnu upēs var ķert foreles.