Izvēlies savu ceļojumu

Galamērķis

Ceļojuma veids

Ceļojuma laiks

Ceļojuma budžets

Islande ir otra lielākā sala Eiropā. Tā atrodas tuvu ziemeļpolam starp 63. un 67.platuma grādiem. Ģeoloģiski Islande ir Eiropas jaunākā zeme un tās veidošanās joprojām ir procesā. Zemes augstākais punkts Hvannadalshnūkirs (2119 m virs jūras līmeņa) atrodas Eraifa ledājos.

Zemes krastmala, izņemot dienviddaļas vienoto krasta līniju, sastāv no neskaitāmiem fjordiem un līcīšiem. Krasta līnija ir 5960 km. Daudzās vietās klinšu sienas paceļas stāvus no jūras, taču ir arī kilometriem garas smilšu vai akmeņu krastmalas.

Tūrisms ir otra svarīgākā nodarbošanās Islandē. 1996. gadā tika sasniegta 200 000 ceļotāju skaita robeža, taču tas nebūt vēl nenozīmē, ka sala ir tūristu pārpildīta.

Pārvietošanās pa islandi

Islandē ir ļoti augsti attīstīta autobusu satiksme un iekšējā aviosatiksme. Dzelzceļu nav un, lai šķērsotu dažus fjordus, var izmantot vietējas nozīmes kuģīšu satiksmi. Uz Vestmanna salu var nokļūt vai nu ar kuģi, vai ar lidmašīnu. Ir ļoti daudz automašīnu iznomāšanas.

Islandiešu tūrisma biroji organizē daudz ekskursiju pa Islandi. Tie var ilgt tikai dažas stundas, kā arī dažas dienas.
Jebkurā Islandes vietā var izjāt ar zirgiem. Interesenti var izvēlēties dažu stundu garu izjādi vai arī doties vairaku dienu garā izjādē gidu pavadībā.

Nakšņošana Islandē

Nakšņošanas iespējas ir ļoti plašas, sākot no greznām viesnīcām, līdz pat viesu istabām privātmājās. Vasaras laikā ir iespēja nakšņot teltīs, apmesties tūristu mītnēs vai arī lauku mājās, kur var īrēt gan nelielas brīvdienu mājiņas, gan atsevišķas istabas.

Nakstmītnes ir ieteicams rezervēt jau iepriekš, jo daudzviet attālumi starp apdzīvotām vietām ir lieli un izvēlētā apmešanās vieta var izrādīties aizņemta.


Kopējā platība: 103 000 km2

Ledāju platība: 12 000 km2

Ar lavu noklātā platība: 11 000 km2

Ezeru platība: 3000 km2

Smilts: 4000 km2


Islandes vēsture

Uzskata, ka Islandes pirmie iedzīvotāji ir bijuši īru mūki, kas bija apmetušies uz salas mūsu ēras 8.gs. Taču viņi to atstāja, kad pagāni no Skandināvijas 870.-930.gadā sāka ieceļot Islandē.

Apdzīvošanas vēstures galvenais avots ir Landnamabok – grāmata, kas stāsta par “zemes ņemšanu”. Tā ir sarakstīta 12.gs. un tajā ir sīki uzskaitīts, kas ieradās, ar ko kopā un kur tie apmetās uz dzīvi. Tā tapa zināms, ka pirmais ieceļotājs no Skandināvijas bija Igolfurs Aurnarsons no Norvēģijas. Viņš ar savu ģimeni apmetās Reikjavikā, patreizējās galvaspilsētas rajonā. Pārcelšanās uz Islandi, kad cilvēki apmetās dzīvošanai piemērotās vietās, ilga apmēram 60 gadus.

930.gadā, kad uzskata, ka pārcelšanās bija beigusies, tika nodibināta tautas sapulce Altings, kas bija valsts augstākais pārvaldes orgāns un izdeva likumus. Tautas sapulce pulcējās vienreiz gadā Tingvellirā, “tautas sapulces laukumā”. Likumi apkopotā veidā ir saglabājušies grāmatā “Gragas”, kas ir visplašākais likuma kodekss, kas ģermāņu tautām tajos laikos bija. Uzskata, ka tautas vara Islandē beidzās 1262.gadā, kad Islande nonāca Norvēģijas pakļautībā. Valsts bija administratīvi sadalīta daļās, kuras pārvaldīja Godi.

1000.gadā pēc Altinga lēmuma pagāni miera ceļā pieņēma kristīgo ticību. Jau ilgu laiku pirms 1000.gada valstī bija kristīgie, un sludināšanas darbi tika veikti pēc norvēģu karaļa Olafura vīru pavēlēm. Pagāni tika nokristīti, taču slepeni tie drīkstēja pielūgt savus vecos dievus. Pirmais bīskapa krēsls tika nodibināts 1056. gadā dienvidu Islandē Skalhotā, otrais Ziemeļislandē Holarē 1106. gadā. Vēlāk abi izveidojās par nozīmīgiem izglītības centriem. 10.gs. beigās daudzi islandieši Ērika Sarkanā vadībā pārcēlās dzīvot uz Grenlandi un ap 1000.gadu jau 500 gadus pirms Kolumba kā pirmie eiropieši spēra savu kāju uz Amerikas zemes. Taču viņu nodoms iekarot Jauno Pasauli neizdevās. 1262.-1264.gadā valdošās iekšējās nesaskaņas un karš noveda pie nonākšanas Norvēģijas pakļautībā. Kad Norvēģija un Dānija 1397.gadā nodibināja Kalmāra Ūniju, Islande nonāca Dānijas karaļa pakļautībā.

Katolicisms bija valdošā ticība līdz 16.gs. un, tā kā islandieši negribēja pieļaut vēl lielāku Dānijas karaļa varu, viņi atbalstīja katoļu baznīcu. Tomēr Dānija padarīja savu ietekmi spēcīgāku un 1550.gadā pēc Dānijas karaļa pavēles Holara bīskapu Jounu Arasonu un viņa abus dēlus sodīja ar nāvi. Baznīcu reformēja 1551.gadā, tad arī baznīcas īpašumi pārgāja dāņu īpašumā. Dānija pārņēma savā pārvaldījumā arī tirdzniecību, kas līdz šim bija veiksmīga ar angļiem un Hanzas savienību. Karalis aizliedza tirgoties ar citām zemēm izņemot Dāniju. Tajā laikā, kamēr citas Eiropas valstis attīstījās, Islande panīka. Tirdzniecības aizliegums beidzās tikai 1787. gadā.

18.gs. iedzīvotāju skaita pieauguma ziņā Islandei bija vistraģiskākais. 1703.gadā notika pirmā iedzīvotāju skaitīšana un islandiešu bija ap 50 000. 1707. un 1709.gados iedzīvotāju skaits baku epidēmijas dēļ samazinājās līdz 35 000. Vēlāk tajā pašā gadsimtā vēl divas reizes cilvēku skaits saruka zem 40 000. 1752.-1757. un 1783.-85.gadiem bada un dabas katastrofu seku dēļ.

Sākot ar 1730.gadu novērojama neliela pakāpeniska attīstība. Valstī tika dibinātas skolas un kopš 1750.gada Reikjavika sāka veidoties par valsts centru.

1783.gadā tika atvieglināti dāņu tirdzniecības monopola noteikumi un beigās tos pavisam atcēla, taču tā vietā pēc 870 gadu darbības tika atlaista tautas sapulce. Altings atsāka savu darbību pēc vairākiem gadu desmitiem 1843.gadā. Tas drīkstēja darboties Reikjavikā kā padomdevēja iestāde.

Islandieši pieprasīja savai zemei neatkarību un, kad Islande svinēja 1000 gadu svinības, Dānijas karalis Kristiāns IX piešķīra islandiešiem konstitūciju, kas garantēja valstij pašnoteikšanās un likumdošanas tiesības, taču augstākā izpildvara joprojām bija dāņu rokās.

Izpildvara tika pārcelta uz Reikjaviku 1904.gadā, kad Hannes Hafsteins tika iecelts Islandē par ministru. 1918.gadā Islande ieguva pašnoteikšanās tiesības iekšējās lietās, taču valsts valdnieks līdz 1944.gadam joprojām bija Dānijas karalis. Viņš noteica ārpolitiku, valsts aizsardzības lietas un augstāko tiesas varu. 1944.gada 17.jūnijā “vecajā tautas sapulces laukumā” valsts tika pasludināta par neatkarīgu.

Islandes ekonomika

Krasta zvejniecība Viduslaikos bija savā uzplaukumā un jau 14.gs. efektīvais jūras transports deva iespēju žāvētām zivīm kļūt par Islandes vissvarīgāko eksporta preci, papildus pašaustiem audumiem. Zvejniecība ieguva ekonomisku nozīmīgumu īpaši 15.gs., kad tirdzniecības apjomu vairs neierobežoja nepiemērots transports. Zvejniecības apstākļi Islandē bija smagi un tehnika primitīva.

Ilgu laiku lauksaimniecību vairāk varēja saukt par panīkušu nekā progresējošu. Klimata pasliktināšanās aizsākās 12.gs. savu vissliktāko līmeni sasniedzot 17.-19.gs. Šis periods pazīstams kā “mazais ledus laikmets”, kad aukstās okeāna straumes bieži uz Islandes krastiem atnesa jūras ledu un tas izraisīja augsnes temperatūras pazemināšanos kā rezultātā tika ietekmēta  veģetācija un iedzīvotāji izjūtams bads. Fermeri sāka vairāk uzmanības pievērst aitkopībai, kas bija vispiemērotākā esošajos apstākļos, jo varēja eksportēt vilnu, kā arī nieru taukus un gaļu, kas kļuva par eksporta precēm no rajoniem, kur nebija zvejniecības. Vilnas izmantošana radikāli mainījās viduslaiku beigās, kad Islandē ienāca adīšana. Adījumi aizstāja pašaustos audumus kā eksporta prece un arī ietekmēja ģērbšanās tradīcijas, īpaši ikdienas dzīvē.