Izvēlies savu ceļojumu

Galamērķis

Ceļojuma veids

Ceļojuma laiks

Ceļojuma budžets

Slovēnijas Republika ģeogrāfiski atrodas lieliskā vietā Centrāleiropā – tās teritorijā ir gan Alpu kalni, gan Adrijas jūras pludmales. Arī par kaimiņiem tā nevar sūdzēties – Slovēnija robežojas ar Itāliju, Horvātiju, Austriju un Ungāriju. Slovēnijas teritorijas 20,273 m2 dzīvo apm. 2 miljoni iedzīvotāju. Tomēr skaitļi neko daudz nepasaka par šo brīnišķīgo nelielo valsti Eiropas vidienē, kur …

Slovēnijas Republika ģeogrāfiski atrodas lieliskā vietā Centrāleiropā – tās teritorijā ir gan Alpu kalni, gan Adrijas jūras pludmales. Arī par kaimiņiem tā nevar sūdzēties – Slovēnija robežojas ar Itāliju, Horvātiju, Austriju un Ungāriju.

Slovēnijas teritorijas 20,273 m2 dzīvo apm. 2 miljoni iedzīvotāju. Tomēr skaitļi neko daudz nepasaka par šo brīnišķīgo nelielo valsti Eiropas vidienē, kur nelielā teritorijā koncentrēta liela dabasskatu daudzveidība un tūrismam draudzīga sabiedrība. Apmēram 40% Slovēnijas iekšzemes teritorijas veido kalni ar augstāko virsotni Triglav (2864m). Pusi no valsts aizņem meži. Pāris stundās ceļotājs var nonākt no Alpu virsotnēm līdz Adrijas kūrortiem.

Valstī ir 3 oficiālās valodas –slovēņu, ungāru un itāļu.

Atrodoties tirdzniecības ceļu krustpunktā, tā vienmēr bijusi kārdinoša vieta svešzemju iekarotājiem. Slovēnija ir bijusi Romas impērijas daļa, ietilpusi Venēcijas Republikā, Karantānijas hercogistē, Svētās Romas impērijā, Habsburgu monarhijā, Austrijas impērijā, Serbu, horvātu un slovēņu karalistē, Itālijas karalistē, Horvātijas Neatkarīgajā valstī un Dienvidslāvijas Sociālistiskajā Federālajā Republikā. Neatkarību ieguva 1991. gadā pēc „10 dienu kara” sabrūkot DSFR. Slovēnija ir NATO, Šengenas un eirozonas dalībniece un viena no ekonomiski veiksmīgākajām jaunajām ES dalībvalstīm.

Ļubļana

Ļubļana ir Slovēnijas Republikas galvaspilsēta un valsts lielākā pilsēta. Tā ir neliela (280,000 iedzīvotāju), ērta un iedzīvotājiem un tūristiem ļoti draudzīga. Cauri gadsimtiem pilsētu ietekmējusi tās ģeogrāfiskā atrašanās vieta ģermāņu, latīņu un slāvu kultūru krustcelēs.

Leģenda vēsta, ka tieši šeit sengrieķu varonis Jasons, kurš kopā ar argonautiem devās pēc zelta aunādas, nogalināja pūķi, kas kļuva par vienu no pilsētas simboliem.

Cauri pilsētai plūst Ļubļaņicas upe. Tās austrumu krastā atrodas Vecpilsēta un pils, bet rietumu – mūsdienīgie pilsētas rajoni. Lai arī Ļubļanā ir ļoti labi organizēta sabiedriskā transporta kustība, to viegli izstaigāt kājām.

Vēsture

Pirmās liecības par cilvēku klātbūtni Ļubļanas apkārtnē datējamas ar 2000 g. p.m.ē. Šī teritorija bija tranzīta punkts senajām grieķu, itāļu un ķeltu ciltīm. Ap 50. g.p.m.ē. romieši šeit uzbūvēja nocietinājumu, kas vēlāk kļuva aizsākums pilsētai. Ap 6.gs. te sāka dzīvot slovēņu tālie senči.

Pirmo reizi kaut kas līdzīgs Ļubļanas nosaukumam atrodams 1144. gadā datētā dokumentā. 1220. gadā Ļubļanai tika piešķirtas pilsētas tiesības, tajā skaitā – kalt pašai savu naudu.

No 1278. līdz 1797. gadam pilsētu pārvaldīja Habsburgu dinastija. Šajā vēstures periodā jāpiemin 1461. gads, kad tika nodibināta Ļubļanas diocēze un Sv. Nikolaja baznīca kļuva par katedrāli un 1511. gads, kad postoša zemestrīce iznīcināja daļu pilsētas, kas pēc tam tika pārbūvēta Renesanses stilā. Ļubļana kļuva par reģiona mākslas, kultūras un brīvdomības centru. 17.gs. pilsētā tika uzbūvētas pirmās Baroka stila ēkas.

Pēc 4 gadiem Napoleona pakļautībā, 1815. gadā Ļubļana no jauna nonāca zem Austrijas impērijas karoga. 1849. gadā pilsētā pienāca pirmais vilciens no Vīnes un 8 gadus vēlāk dzelzceļa līnija savienoja to ar Triesti. 1895. gadā Ļubļana atkal piedzīvoja zemestrīci, kuras rezultātā cieta 10 % no ēkām. Tās vēlāk tika pārbūvētas lielākoties Art Nouveau stilā.
1918. gadā pēc Austroungārijas sabrukuma, reģions pievienojās Serbu, horvātu un slovēņu karalistei. II Pasaules kara laikā pilsētu okupēja fašistiskā Itālija un Ļubļana tika pasludināta par tai piederošas provinces galvaspilsētu. Pēc kara Ļubļana kļuva par komunistiskās Dienvidslāvijas sastāvā esošās Slovēnijas Sociālistiskās Republikas galvaspilsētu un šo statusu saglabāja arī pēc 1991. gada, kad Slovēnija ieguva neatkarību.

Kas jāapskata?

Ļubļanas vecpilsēta

Slovēnijas galvaspilsētas vēsturiskā daļa, kas atrodas Ļubļaņicas upes austrumu krastā. Šeit var apskatīt rātsnamu, dažādus pieminekļus, kā arī labi uzturētas senlaicīgas ēkas un baznīcas. Vēstures pieminekļi mijas ar vietējo dizaineru veikaliem, kafejnīcām un restorāniem.

Tromostovje

Ļubļanas centrālais tilts, kas tapis pēc ievērojamā arhitekta J. Plečnika projekta. Netālu atrodas piemineklis slavenākajam slovēņu dzejniekam F. Prešerenam, kā arī pilsētas tirgus.

Zmajski most (Pūķu tilts)

Slavenākais Ļubļanas tilts Art Nouveau stilā , ko rotā četras smalki izstrādātas pūķu figūras. Mītiskais nezvērs ir pilsētas simbols.

Ļubļanas pils

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka pils un tās apkārtne tikusi apdzīvota jau no 1200. g.p.m.ē. 1144.gadā tā pirmo reizi pieminēta kā Karintiešu hercogu mītne. 15. gs. pils tika paplašināta. To apjoza siena ar diviem torņiem un paceļamo tiltu pie ieejas, kā arī uzbūvēja kapelu. 19. gs .to izmantoja gan kā militāru cietoksni, gan arī kā cietumu. 1905. gadā pili iegādājās Ļubļanas municipalitāte, kas 60.gadu vidū uzsāka atjaunošanas darbus. Pašlaik pils tiek izmantota dažādiem kultūras pasākumiem un kāzām. Tūristiem visaizraujošākais varētu būt skats pāri pilsētai uz Alpu kalniem, kas paveras no pils torņa.

Sv. Nikolaja katedrāle

Dokumentos pirmo reizi minēta 13. gs. Sākotnēji būvēta romāņu stilā, pēc ugunsgrēka 100 gadus vēlāk, ieguvusi gotiskus vaibstus. Ugunsnelaime nopostīja baznīcu otru reizi un 18. gs . tapa baroka stila katedrāle ar zaļu pussfēras jumtu (domu) un diviem torņiem. Katedrāles iekštelpās ievērību pelna 18. gs.baroka stila fresku gleznojumi un altāra enģeļi.

Metelkova

Pašpasludināta autonoma kultūras telpa netālu no Centrālās vilcienu stacijas, kur pulcējas alternatīvie mākslinieki, subkultūras pārstāvji un jaunatne. Piektdienu un sestdienu vakaros bijušajās armijas kazarmās uzstājas vēl neatzītie mākslinieki. Te vienkopus atrodas arī daudz kafejnīcu un naktsklubu.

Bledas ezers

Slovēnijas ziemeļrietumos, 55 km no Ļubļanas, Alpu kalnu un mežu ieskauts, atrodas pasakaini skaistais Bledas ezers ar vienīgo dabisko šīs valsts salu tajā. Uz salas atrodas vairākas celtnes, no kuram svarīgākā ir 15.gs. būvētā Marijas debesbraukšanas baznīca ar 52 m augstu torni. 11. gs. būvēta pils atrodas ezera rietumu krastā.

Bohiņas ezers

Lielākais Slovēnijas ezers, kas atrodas Triglava Nacionālajā parkā. Ar Bohiņas ezera apkārtni saistīta arī leģendām apvītā baltā antilope ar zelta ragiem- tās skulptūra novietota ezera krastā.

Postojnas alas

Lielākā Karsta alu sistēma Slovēnijā un viens no populārākajiem tūristu apmeklējuma maršrutiem. Alas tika atklātas 17. gs., bet publikai pieejamas kļuva 1819. gadā. 5,3 km garumā alas var vērot braucot pa tūristiem īpaši iekārtoto dzelzceļu. Alās var apskatīt ne tikai stalaktītus, stalagmītus un brīnišķīgi izgaismotus pazemes ezerus, bet arī ūdenskrātuvēs dzīvojošas endēmiskas aklas amfībijas.

Predjamas pils

Renesanses stila pils Slovēnijas dienvidrietumos apm. 11 km no Postojnas alām. Pirmo reizi Predjama pieminēta 13.gs., kad gotiskā stila celtni uzbūvēja Akileijas patriarhs. Pils atrodas zem dabiskas arkas dziļi klintī, kas padara piekļūšanu tai ļoti sarežģītu. Vēlāk pili ieguva un paplašināja Adelsbergu bruņinieku ģimene.

15.gs. Predjamas pilī dzīvoja Triestes gubernatora dēls Erazems Luegers, jeb t.s. zagļu barons. Leģenda vēsta, ka Erazems nonācis konfliktā ar valdošo Habsburgu dinastiju pēc tam, kad nogalinājis armijas komandieri, kurš apvainojis viņa draugu. Slēpjoties no Sv. Romas imperatora Frederika III atriebības, Erazems patvērās dzimtas pilī. Kopā ar ungāru karali Matiasu Korvinusu viņš veica uzbrukumus Habsburgu īpašumiem Karniolā. Pēc ilgstoša armijas aplenkuma Erazems kļuva nodevības upuris un tika nogalināts. Atjaunoto pili izpostīja 1511. gada zemestrīce. 1570. gadā barons Filips fon Koblenzs uzbūvēja jaunu pili Renesanses stilā un tāda tā saglabājusies līdz mūsdienām. Pēc II Pasaules kara pils tika nacionalizēta un kļuva par muzeju.

Neiesakām sarunās ar vietējiem iedzīvotājiem sajaukt Slovēniju ar Slovākiju!